Bija laiks, kad autoražotāji koncentrējās uz konkrēta tipa automašīnām, taču tā ir pagātne. Mūsdienās latiņa ir pacelta augstāk – auto jāspēj sniegt dinamismu un komfortu straujajā pilsētas dzīvē, kā arī pārliecināt braucēju, ka tas nepievils arī kalnainos un dubļainos bezceļos. Šai SUV kategorijā lomu lieliski pilda Porsche Cayenne, BMW X5, Audi Q7, Lexus LX570 un vēl vesela virkne automašīnu. Pirms 50 gadiem viss bija mazliet citādāk… Šis ir stāsts par Jerrari (jā, šī nav drukas kļūda).
Bils Harahs bija amerikāņu biznesmenis, hoteļu un spēļu zāļu magnāts un kaislīgs auto kolekcionārs. Kādu dienu viņa mehāniķis sadauzīja vērtīgo un skaisto Ferrari 365 GT 2+2. 1960-tajos gados Ferrari radīja mazāk kā tūkstoti šo automobiļu. Harraham dzima ideja apvienot ar universāli. Viņš izklāstīja savu ieceri Enzo Ferrari, kurš to uzreiz noraidīja.
Harrahs nepadevās un apvienoja savu apskādēto Ferrari ar Jeep Wagoneer. Rezultāts pēc skata nav pārāk pievilcīgs un drīzāk atgādina Džeremija Klārksona smieklīgi ambiciozos projektus, taču tobrīd tā bija vēl neiepazīta niša autopasaules tirgū. Jeep un Ferrari apvienojums tika nosaukts par Jerrari. Mašīnas priekša tika veidota no Ferrari 365 GT, ieskaitot V12 dzinēju, bet transmisiju un pilnpiedziņu nodrošināja Jeep Wagoneer. Pat logotipā tika apvienoti elementi no abiem zīmoliem.
1969. gadā radītajam brīnumam astoņus gadus vēlāk sekoja uzlabotā versija ar 5,9 litru Chevrolet dzinēju. Īpašnieks Jerrari izmantoja pietiekami bieži, taču, taisnību sakot, tā nebija ātra un vairāk ir uztverama kā unikāls autobūves eksperiments, nevis celmlauzis. Pasaule pieder trakajiem. Lai radītu ko šādu, ir jābūt vismaz mazliet trakam!
Foto: Ronald Sassen Foto: Ronald Sassen Foto: Ronald Sassen Foto: Classic Driver Market Foto: Classic Driver Market Foto: Classic Driver Market Foto: Classic Driver Market Foto: Classic Driver Market
